Ziemas saulgrieži - 21.decembrī PDF Drukāt E-pasts

Jau izsenis vietā, kur veidojusies mūsu latviešu tauta, tiek svētīti gadskārtu svētki. Ik gadu mēs atzīmējam Ziemas saulgriežus, diezgan bieži tos dēvē par Ziemassvētkiem, bet šiem svētkiem ir arī citi, senāki nosaukumi - tos dēvē gan par Bluķa vakaru: pēc rīcības - Bluķa vilkšanas, par Kaļedām - pēc viena no šī laika dziesmu piedziedājumiem, t.s. refrēniem, "kaladū", "kalando", u.tml., atkarībā no novadu izrunas. Vēl arī par Ķūķu vakaru - pēc ēdiena, ko šai vakarā ēd. Un arī te var būt atšķirības pēc tā kā nu katrā atsevišķā pagastā izrunā. Vislielākās atšķirības, protams, ir dažādās latgaliešu izloksnes, - tur taču gandrīz katrā pagastā vai ciemā runā atšķirīgi. Tos dēvē arī par Ziemas Saulgriežiem - pēc kalendāra sākas astronomiskā ziema, bet būtībā dabā tas ir jau gandrīz ziemas vidus.

Kad tad īsti ir Ziemas saulgrieži un kas tajos jādara? Parasti tie ir ap 20.-22.decembri un kalendāros, kur ierakstīti saules lēkti un rieti un dienas gaŗumi, var ieraudzīt arī to mirkli, kad diena ir visīsākā un nakts visgarākā un arī to, kad ir tas t.s. Ziemas Saulgriežu punkts, ko dēvē par Ziemas sākumu. Pēc Latvijas laika Saule ieiet Mežāža zvaigznājā un ziemas saulgriežu norādes nofiksējās 21. decembrī plkst. 18:28.

Bluķa vilkšana (vai velšana un ripināšana) pa sētu, apkārt mājai, dārzam, laukiem, mūsdienās jau itin bieži arī pa ciemiem un pat pilsētās, arī simbolizē to, ka Saule atrodas savā zemākajā punktā un tai jālīdz tikt atpakaļ, kā mēs sakām, debesu kalnā. Te ir mūsu līdzdalība ļoti svarīga - veļot bluķi mēs stiprinām sevi, attīrām savu sētu, māju, pilsētu, valsti, zemi no vecā, savu laiku nokalpojušā un arī palīdzam saulei. Bluķis ir arī auglības rīks. Veļot bluķi līdz tiek ņemti dažādi graboši un skanoši trokšņu rīki - arī troksnim šais svētkos ir ļoti liela nozīme, arī troksnis attīra, tas izceļ no miega iemigušos, ar troksni arī var dažādus mošķīšus, kas iemaldījušies mūsu pasaulē, aizraidīt atpakaļ tur, kur viņiem mājas. Troksnis ir arī kopā esības zīme. Tā ir kā kopīga stiprināšanās.

Kad bluķis izripināts pa visiem stūriem un pagalmiem, to kādā noteiktā vietā - pilsētas vai ciema, vai sētas svarīgākajā vietā - vidū, - sadedzina. Šai ugunij ziedo vecos Jāņu vainagus un citas vērtīgas vielas un saka vēlējumus nākamībai. Jāņu vainagu ziedošana daļēji ir kā atgādinājums par to, ka visas gadskārtu iezīmīgās dienas ir savstarpēji saistītas un veido kopējo gadalaiku ritumu. Līdzības ar Jāņiem, Vasaras Saulgriežiem ir tāda, ka gan Vasaras, gan Ziemas saulgriežos ir ugunskurs. Gan vienos, gan otros svētkos notiek simboliska saules pazušana un atgriešanās. Bet katram ugunskuram ir sava atšķirīga loma. Uguns klātbūtne ir nozīmīga arī citās gadskārtās.

Ziemassvētku naktīs apkārt staigā Čigāni - dažādos tēlos pārģērbušās ļaužu grupas - tajās ir gan Vilks un Kaza, gan Lācis un Lāča dīdītājs, gan arī tiešām raibos brunčos tērpti "čigāni", ir arī Dzērve, Nāve un vēl citi dažādi tēli - šo grupu izdarības ir tikpat daudzveidīgas, cik to tēlu izskats ir daudzveidīgs. Un katra tēla klātbūtnei ir sava iekšēja nozīme, rituāla, sakrāla nozīme.

Ziemassvētku garajā naktī vēl jāmin mīklas, protams, jāzīlē - kāds tad būs nākamais gads un kas tajā sagaidāms!

Avots: http://dziveszinazaltis.blogspot.com

 

 
PGT SocialWeb - Copyright © 2010 by pagit.eu