Latvijas starptautiskā atzīšana de iure 1921. gada 26.janvārī PDF Drukāt E-pasts

Īstenojot neatkarīgas Latvijas valsts dibināšanas ideju, tika uzsākta Latvijas ārpolitikas un diplomātiskā dienesta veidošana. 1917. gada 2. decembrī izveidotā Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes Ārlietu nodaļa Petrogradā nodibināja pirmos diplomātiskos sakarus ar rietumvalstu diplomātiskajiem pārstāvjiem. Nodaļa darbojās līdz Latvijas valsts proklamēšanai.

Par pirmo ārlietu ministru jaunajā valdībā izraudzīja Z.A.Meierovicu. Latvijas ārlietu dienesta īpatnība bija tā, ka Ārlietu ministriju nodibināja pēc pirmo diplomātisko pārstāvniecību izveidošanas. Sākotnēji ārlietu dienesta darbība norisinājās galvenokārt ārvalstīs, jo no 1918.gada novembra līdz 1919.gada jūnija beigām gandrīz visa Latvijas teritorija bija okupēta. Latvijas diplomātisko pārstāvju delegācija darbojās Parīzes miera konferencē, ārzemēs tika dibinātas pirmās diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības un informācijas biroji. Ārlietu ministrs vadīja un veidoja ārlietu dienestu sadarbībā ar Pagaidu valdību, kura darbojās neokupētajā Latvijas daļā.

1919.gada augustā izveidoja Ārlietu ministriju. Sākotnēji tās struktūrā bija pieci departamenti, turpmākajos gados notika vairākas reorganizācijas. 1940.gadā Ārlietu ministrijā darbojās trīs departamenti - administratīvais, līgumu un politiskais.

Latvijas starptautiskā atzīšana de iure 1921.gada 26.janvārī kļuva par pamatu Latvijas diplomātu akreditācijai sūtņa statusā. Līdz tam vairākās Latviju de facto atzinušajās valstīs darbojās diplomātiskie pārstāvji. 1940.gadā Latvija bija pārstāvēta 25 valstīs.

Pēc okupācijas 1940.gadā daļa diplomātisko pārstāvju atteicās atgriezties Latvijā un turpināja darbību akreditācijas valstīs, pārstāvot pēdējo neatkarīgās Latvijas valdību un tās ārlietu dienestu.

Daudzas valstis neatzina 1940.gadā notikušo Latvijas okupāciju. Saskaņā ar starptautisko tiesību normām, Latvijas Republika turpināja pastāvēt de iure. Piecdesmit gadus (1940-1991) diplomāti ārzemēs nenogurstoši atgādināja pasaulei par Latvijas esamību un aizstāvēja tās intereses. Latvijas Republikas diplomātiskais dienests ārzemēs pastāvēja bez pārtraukuma līdz valsts neatkarības atjaunošanai un to vadīja pārstāvniecību vadītāji Londonā un Vašingtonā.

Pēc 1990.gada 4.maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas Latvijas Republikā tika uzsākta ārlietu dienesta veidošana. Paralēli darbojās Latvijas diplomātiskais dienests ārzemēs, ko vadīja sūtniecība Vašingtonā. Pārejas periodā (no 1990.gada maija līdz 1991.gada augustam) tas nodibināja neoficiālus kontaktus ar Latvijas valdību, bet nebija tai pakļauts. Pēc pilnīgas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 1991.gada 21.augustā, sākās neatkarības atjaunošanas starptautiskā atzīšana. Atjaunotā Latvijas Republika tika uzskatīta par pirmskara Latvijas Republikas tiesību pārmantotāju. Tas ļāva īstenot Latvijas ārpolitiku pilnā apjomā saskaņā ar starptautiskajās attiecībās pieņemto praksi. Latvijas ārlietu ministrijas sastāvā iekļāva diplomātiskā un konsulārā dienesta struktūrvienības, kas darbojās ārzemēs. Atjaunojot un nodibinot diplomātiskās attiecības, atvēra jaunas vēstniecības, par vēstniecībām tika paaugstinātas sūtniecības Vašingtonā un Londonā. Ilgus gadus tās bija kalpojušas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas mērķim un bija tās tiesiskās eksistences simboli. Pirmskara diplomāti bija godam izpildījuši savu valstisko un diplomātu misiju.

Šodien Latvijas Republikas Ārlietu ministrija ir atbildīga par valsts suverēno tiesību un interešu īstenošanu starptautisko attiecību jomā un Latvijas fizisko un juridisko personu interešu aizsardzību ārvalstīs. Latvijas diplomātiskajam dienestam ir tikpat gara vēsture kā mūsu valstij - tā ir vienīgā Latvijas Republikas institūcija, kas bez pārtraukuma darbojusies kopš valsts dibināšanas līdz mūsdienām.

(No Latvijas Republikas ārlietu dienesta vēstures)

Dzintara Rasnača komentārs:

Šim vērtīgajam vēsturiskajam notikumu izklāstam noteikti jāpievieno arī līdz šim noklusētā informācija par šīs vēsturiskās dienas atzīmēšanu pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu nogalē un deviņdesmito gadu pirmajā pusē - laikā, kad izšķīrās, kādu ceļu Latvijai turpmāk iet. Tiesiskās turpinātības vai jaunas valsts ceļu...

Pirms un pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas šo dienu regulāri atzīmēja tikai Latvijas Pilsoņu komiteja un to atbalstošās organizācijas - 18.Novembra Savienība, un LTF Rīgas Vidzemes priekšpilsētas nodaļa. 
Vairākus gadus pēc kārtas šī pasākuma ietvaros tā dalībnieki nolika ziedus pie pirmā Latvijas Republikas prezidenta Jāņa Čakstes kapa un pie Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica kapa. Tolaik ļoti svarīgi bija akcentēt ikvienu publisku darbību, kas atgādina par 1918.gada 18.novembrī proklamētās Latvijas Republikas tiesisko turpinātību, jo valdošo vairākums tolaik pārsvarā iestājās par jaunas valsts - Otrās Republikas veidošanu.

Svarīgi piebilst, ka Jāņa Jurkāna un dažu nākamo ārlietu ministru vadītā Ārlietu ministrija šai Latvijas vēsturē un tās ārpolitikā nozīmīgajai dienai neveltīja pienācīgu cieņu un uzmanību, to ignorēja. 
Tikai Piektās Saeimas darbības noslēgumā - 1995.gada 21.septembrī tika pieņemti grozījumi likumā "Par svētku un atceres dienām", nosakot 26.janvāri par Latvijas Republikas starptautiskās (de iure) atzīšanas dienu. 
Šo priekšlikumu iesniedza opozīcijas frakcija "Tēvzemei un Brīvībai" un nevienam nebija iebildumu pret tā iekļaušanu likuma galīgajā redakcijā.

 

 
PGT SocialWeb - Copyright © 2010 by pagit.eu